Pavisam nesen mēs ar vecmāmiņu beidzot iestādījām ziemas ķiplokus. Šoruden laikapstākļi ir ļoti mainīgi: tikko iestādījām – un uzreiz parādījās saule
Kā par spīti – diena saulaina, sausa, silta un mierīga! Bet nekas, lai nu tagad silda citām darīšanām. Ja jūs vēl neesat paspējuši – neuztraucieties. Galvenais ir iestādīt līdz lielajam salam, tad raža būs stipra un veselīga. Šo rakstu atsūtīja viena no mūsu pastāvīgajām lasītājām.
🌱 Kā mēs ar vecmāmiņu gatavojam dobi ziemas ķiplokiem
Vecmāmiņa ir vecās skolas cilvēks. Viņa visu dara rūpīgi, nesteidzoties.
— Zeme visu jūt, — viņa saka. — Kā tu pret to attiecies, tā arī tā tev atmaksās.
Dobi ķiplokiem sākam gatavot iepriekš: irdinām augsni, pievienojam smiltis, lai zeme būtu vieglāka, beram pelnus, lai mazinātu skābumu un piebarotu zemi.
Kamēr vēl bija silts, es pēc vecmāmiņas padoma pievienoju trihodermu — augsnes ielabošanai. Ja to dara vēlā rudenī, tam vairs nav jēgas: aukstumā tā vairs “nestrādā”. Tad labāk atstāt uz pavasari.
📏 Vecmāmiņas paņēmiens — kā izveidot ideālas bedrītes
Ja jūs domājat, ka ķiploku stādīšanai vajadzīgs dārgs instruments — jūs vienkārši neesat redzējuši manu vecmāmiņu darbībā. Viņa paņēma vecu lāpstas kātu, pie gala pienagloja līsti 13 cm garumā, un no paša gala līdz tai — 7 cm.
— Lūk tev, mazmeitiņ, šablons, — viņa saka. — Vienkārši, taisni un ērti!
Rezultātā bedrītes sanāk glītas: dziļums — 7 cm, attālums starp tām — 13 cm. Ja daiviņas mazas, taisām nedaudz seklāk. Vienkārši, ātri un uzticami.
🧄 Ķiploku sagatavošana stādīšanai
Tālāk — darbs ar pašiem ķiplokiem. Vecmāmiņa mīl vecos paņēmienus, bet arī jaunumiem nav pretī:
— Agrāk glābāmies ar kālija permanganātu, — viņa saka, — bet tagad ir arī fitosporīns, izmanto to.
Daiviņas var izmērcēt kālija permanganāta vai fitosporīna šķīdumā, citi izmanto sālsūdeni — tas jau ir gaumes jautājums. Galvenais, lai stādāmais materiāls būtu tīrs un veselīgs.
Sieva manai mīļākajai pateica frāzi, kas lika man saprast, ka esmu pieļāvis kļūdu pametot ģimeni
🌾 Pelni, smiltis un nedaudz vecmāmiņas gudrības
Bedrīšu apakšā var iekaisīt maisījumu no pelniem un smiltīm — pa tējkarotei. Tas ir gan mēslojums, gan aizsardzība pret puvi. Bet vecmāmiņa dara savādāk:
— Es visu pievienošu uzreiz, kad irdinu, — viņa saka. — Zeme pati visu samaisīs, ne sliktāk kā ar kapli!
Pirms stādīšanas bedrītes vajag apliet — var vienkārši ar tīru ūdeni vai ar vāju kālija permanganāta šķīdumu. Pēc tam var droši stādīt ķiplokus — kā pienākas.
🌿 Ķiploku stādīšana — kā ģimenes rituāls
Kad pienāk stādīšanas laiks, mums viss notiek pēc kārtas. Vecmāmiņa uzmanīgi liek daiviņas bedrītēs, bet es tās pasniedzu no groziņa. Darbs rit raiti, ar sarunām un jokiem. Tad mēs apberam dobi ar zemi, nolīdzinām — un viss padarīts! Es devos tālāk — apgriezt jāņogas un ērkšķogas. Bet vecmāmiņa palika pie dobes — kaut ko tur vēl darbojās…
🌾 “Laistīšana” ar smiltīm — vecmāmiņas jaunums
Pēc pāris minūtēm skatos — vecmāmiņa stāv pie dobes ar lejkannu un kaut ko ļoti centīgi “laista”! Un tā, it kā priekšā būtu karstums un ķiploki tik ļoti ilgotos pēc ūdens rudenī. Eju tuvāk un nesaprotu: no lejkannas tek kaut kas duļķains, gandrīz rūsains. Domāju — nu gan viss, sabojājusi ūdeni vai atnesusi no šķūņa kaut ko nepareizu. Jau biju gatava ko teikt:
— Vecmāmiņ, nu kāpēc? Mēs taču tikko iestādījām!
Bet viņa, smejoties:
— Es jau nelaistu ar ūdeni, bet ar smiltīm!
Izrādās, vecmāmiņa noņēmusi uzgali, iebērusi lejkannā sausas smiltis un “laista” ar tām ķiplokus. Smiltiņas vienmērīgi klājas, kā zeltains puteklis pa zemi. Mēs toreiz abas sirsnīgi pasmējāmies. Un, galvenais, — ideja perfekta! Nav jāstiepj ne spainis, ne lāpsta.
Labākie padomi gan atrodami raksta noslēgumā!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
